Kas rada nākotni?

Pārdomas par divdesmito gadsimtu.

1992. gada maijā Brazīlijas Deputātu palāta sanāca uz speciālu sēdi, kas veltīta Bahāullās aiziešanas no šis pasaules simtgadei; Bahāullās ietekme aizvien vairāk kļūst par planētas sociālās un intelektuālās uzbūves ierastu iezīmi. Viņa aicinājums uz vienotību izrādījās dziļi atbilstošs brazīliešu likumdevēju uzskatiem. Parlamenta sēdes laikā visu tā frakciju pārstāvji atzinīgi novērtēja Bahāullās rakstus, kurus kāds deputāts nosauca par visgrandiozāko reliģisko darbu, “kadu vien radījusi viena cilvēka spalva”, kā arī planētas nākotnes koncepciju, kura, pēc deputāta vārdiem, “atbilst visas cilvēces interesēm, noraidot kā nebūtiskas rases, nacionalitātes, robežu un ticību atšķirības”.1
Tāda goda parādīšana bija sevišķi pārsteidzoša, jo sevišķi tādēļ, ka Bahāullās dzimtenē viņa darbi joprojām tiek nesaudzīgi nolādēti no musulmaņu garīdzniecības puses (tā valda Irānā). Uz deviņpadsmitā gadsimta garīdzniecību gulstas atbildība par Bahāullās izdzīšanu un ieslodzīšanu cietumā, kā arī par tūkstošu cilvēku bojāeju, kuri atbalstīja viņa idejas par cilvēka dzīves un sabiedrības pārkārtošanu. Un pat tajā laikā, kad notika minētā Brazīlijas parlamenta sēde, trīs tūkstoši bahājiešu Irānā tika vajāti un aplaupīti, un daudzos gadījumos ieslodzīti cietumos un nogalināti par savu nevēlēšanos attiekties no pārliecības, kuru augsti novērtēja pasaules valstu vairākums.
Daudzi pagājušā gadsimta totalitārie režīmi tikpat naidīgi attiecās pret Bahai reliģiju.
Kāda tad ir šīs mācības jēga, kas izraisīja tik dažādu atteiksmi pret to?


I

Bahāullās vēstījuma galvenais mērķis ir esamības garīgās dabas un to pārvaldošo likumu apraksts. Tas ne tikai apskata cilvēku kā garīgu būtni, “saprātīgu dvēseli”, bet arī apliecina, ka visa viņa darbība, ko apvieno vispārējs civilizācijas jēdziens, ir garīgs process, kura gaitā cilvēka prāts un sirds pakāpeniski rada aizvien sarežģītākus un efektīgākus sava tikumiskā un intelektuālā potenciāla izteiksmes līdzekļus.
Noraidot iesakņojušās materiālisma dogmas, Bahāullā pavisam citādi izskaidroja vēsturisko procesu. Cilvēce, kas sasniegusi apziņas evolūcijas augstāko līmeni, iziet cauri stadijām, kas ir līdzīgas katra cilvēka zīdaiņa vecuma, bērnības un jaunības dzīves periodiem. Šis attīstības ceļš ir novedis cilvēku dzimtu pie ilgi gaidītā brieduma sliekšņa.
Kari, ekspluatācija un aizspriedumi, kas ir raksturīgi šī procesa nenobriedušajām stadijām, nevar kļūt par izmisuma cēloni, tiem jāpamudina mūs uz atbildības uzņemšanos, kas ir raksturīga kolektīvā brieduma stadijai.
Griežoties pie sava laika politiskiem un reliģiskiem līderiem, Bahāullā apliecināja, ka jaunas, daudz plašākas iespējas – kas pārsniedz viņa paaudzes cilvēku iztēli – pamostas pasaules tautās, un ka drīz vien šīs iespējas radikāli pārveidos planētas materiālo dzīvi. Viņš teica, ka turpmākiem materiāliem panākumiem jāpārvēršas par tikumiskās un sociālās attīstības līdzekļiem. Taču, ja starpnacionālie un reliģiskie konflikti liks tam šķēršļus, tad materiālais progress atnesīs ne tikai labklājību, bet arī neiedomājamu ļaunumu. Šodien daži Bahāullās brīdinājumi piepildās: “Zemē atrodas savādas un apbrīnojamas mantas. Tās spēj izmainīt visu zemes atmosfēru, un piesarņošana ar tām izrādīsies nāvi nesoša”.2


II

Galvenais garīgais jautājums, kuru jārisina cilvēkiem neatkarīgi no viņu pilsonības, reliģijas vai tautības, iever sevī, pēc Bahāullās vārdiem, globālās sabiedrības pamatu uzcelšanu, kurā atspoguļosies cilvēku vienotība. Zemes iedzīvotāju apvienošana nav ne tāla utopija, ne izvēles jautājums. Tā ir turmākā sabiedrības evolūcijas procesa neizbēgama stadija, stadija, pie kuras mūs noved visa mūsu pagātnes un tagadnes pieredze. Ja šim jautājumam netiks veltīta pienācīga uzmanība, neviena no slimībām, kas moka planētu, netiks izārstēta, jo mūsu laikmeta visas būtniskās problēmas pēc sava rakstura ir vispārīgas un globālas, nevis atsevišķas un reģionālas.
Bahāullās rakstos, kas veltīti cilvēces brieduma sasniegšanai, nereti ir sastopami salīdzinājumi ar gaismu, kuri izsaka vienotības pārveidojošo spēku: “Vienotības gaisma ir tik varena, ka spēj apmirdzēt visu zemi”.3 Šis apliecinājums ir pamats jaunam uzskatam par mūsdienu vēsturi, kurš radikāli atšķiras no plaši izplatītā divdesmitā gadsimta beigu uzskata. Tas mudina mūs šālaika ciešanās un sabrukumā pamanīt to spēku darbību, kuri noved pie cilvēku apziņas atbrīvošanās, kas ir tik nepieciešama tās evolūcijas jaunajā stadijā. Šis apgalvojums satur aicinājumu uz pēdējā gadsimta notikumu un to ietikmes uz dažādām cilvēku masām, rasēm, tautām un asociācijām pārvērtēšanu.
Bahāullā apgalvo, ka “cilvēces labklājība, tās miers un drošība nav sasniedzami, ja nenostiprināsies tās vienotība; tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc bahājieši uzskata, ka divdesmitais gadsimts (ar visu tā postu) ir “gaismas gadsimts”,5 jo šo simts gadu laikā ir notikušas izmaiņas kā zemes iedzīvotāju pieejā savas kolektīvās nākotnes plānošanai, tā arī savstarpējās attiecībās.
Abos gadījumos ir vērojams apvienošanās process. Satricinājumi, kurus nespēj kontrolēt esošās institūcijas, ir piespieduši pasaules līderus radīt jaunas globālās organizācijas sistemas, kuras nebija iespējamas gadsimta sākumā. Šajā laikā tika strauji sagrauti ieradumi un nostājas, kuri neskaitāmu gadsimtu gaitā izšķīra nācijas un tautas un kuri, likās, eksistēs vēl daudzus gadsimtus.
Mūsu gadsimta vidū šie divi procesi ir noveduši pie pārmaiņām, kuru vēsturisko nozīmi spēs pienācīgi novērtēt tikai turpmākās paaudzes. Pēc Otrā pasaules kara vistālredzīgākie līderi, kas bija izcietuši tā graujošās sekas, biedzot ar Apvienoto Nāciju Organizācijas palīdzību varēja sākt veidot jaunas pasaules iekārtas pamatus. Gadsimta gaitā pakāpeniski nostiprinājās starptautiskās miera uzturēšanas sistēmas vājie “muskuļi”. Tie pārliecinoši demonstrē savas pieaugošās spējas. Vienlaicīgi ar to visā pasaulē izplatījās demokrātiskās varas institūti. Šo institūtu praktiskās darbības rezultāti vēl pagaidām neapmierina, taču cilvēces dzīves organizācijā tie liecina par vēsturiski svarīgu un nenovēršamu virziena maiņu.
Pasaules mērogā paralēli notika divi procesi: tika radīta tās jaunās iekārtas institūcijas un nostiprinājās cilvēka tiesības. Kara graujošās sekas parādīja cilvēku cietsirdību; tas ne tikai šokēja pasauli, bet arī izraisīja tajā kauna jūtas. Šī atricinājuma rezultātā radās jauns morālo saistību tips. Šīs saistības bija formāli apstiprinātas Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēku tiesību komisijas un ar to saistīto orgānu dibināšanas procesā. Deviņpadsmitā gadsimta valdnieki nespēja iedomāties šadu iespēju, kaut gan savā laikā Bahāullā izvirzīja viņiem attiecīgu jautājumu.
Divdesmitajā gadsimtā nevalstiskas organizācijas jau ticēja saviem spēkiem, pieauga arī to skaits. Organizācijas pūlējās, lai Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija kļūtu par starptautisko normu pamatu un arī attiecīgi tiktu izpildīta.
Paralēls process norisa arī ekonomiskās dzīves sfērā. Gadsimta pirmajā pusē kara radītais sabrukums radīja lielu depresiju; daudzas valdības pieņēma likumus par sociālās nodrošināšanas programmu un finanšu kontroles, rezerves fondu un tirdzniecības noteikumu radīšanu. Šie likumi tika pieņemti ar nolūku pasargāt iedzīvotājus no līdzīgām nelaimēm. Pēc Otrā pasaules kara sekoja jaunu institūciju radīšanas periods. Šo institūciju darbības sfēra bija globāla: Starptautiskais valūtas fonds, Vispasaules banka, līgums par tarifiem un tirzdniecību un attīstības aģentūru tīkls, kas veltīti dabas un cilvēku resursu racionālai izmantošanai un planētas materiālās labklājības celšanai. Kaut gan gadsimta beigās nolūki nesaskanēja un pieejamie līdzekļi bija nepilnīgi, tomēr cilvēcei tika uzskatāmi parādīts, ka planētas resursu izmantošana var būt kardināli reorganizēta atbilstoši absolūti jauniem priekšstatiem par vajadzībām. Šo sasniegumu rezultāts lielā mērā nostiprinājās, patiecoties iedzīvotāju izglītības pieaugumam. Kaut gan nacionālās un vietējās varas bija gatavas ielikt šajā jomā daudz līdzekļu un sabiedrība varēja mobilizēt un sagatavot armijai profesionālus pasniedzējus, tomēr divdesmitajā gadsimtā starptautiskā arēnā svarīgi divi citi sevišķi svarīgi sasniegumi. Pirmais sasniegums ietvēra sevī attīstības plānus, kas ņēma vērā izglītības vajadzības un kas saņēma nozīmīgu finansējumu no tādām organizācijām kā Pasaules banka, varas iestādes, labdarības fondi un Apvienoto Nāciju Organizācijas institūcijas. Otrs sasniegums bija informatīvo tehnoloģiju “sprādziens”, kurš visus zemes iemītniekus pārveidoja par zināšanu potenciālajiem saņēmējiem. Zināšanas, kurus sakrāja visa cilvēku dzimta.
Par planētas strukturālās reorganizācijas procesa virzošo un iedvesmojošo spēku kļuva apvērsums cilvēku pasaules uzskatā. Tautas negaidot atģidās, ka ir spiestas maksāt pārmērīgi augstu cenu par novecojušiem domāšanas ieradumiem, kuri radīja konfliktus. Vispasaules nosodījums skāra tādus uzskatus un darbību, kuri nebija pieņemami. Tas kļuva par revolucionāro izmaiņu stimulu cilvēku savstarpējās attiecībās.
Vēsturiskā laika gaitā likās, ka pieredze demonstrē, bet reliģiskās mācības apgalvo, ka sievietes pēc savas dabas ir vājākas nekā vīrieši. Taču pēkšņi šis plaši izplatītais priekšstats atdeva savas pozīcijas citam. Kaut gan Bahāullās izvirzītā apgalvojuma par sieviešu un vīriešu vienlīdzību iemiesošanās process ir ilgstošs un mokošs, tomēr intelektuālie un morālie spriedumi pakāpeniski zaudē savu pārliecinošo spēku.
Vēl viena cilvēces pašapziņas īpatnība bija gadsimtiem ilgi deklarētā etniskā pārākuma idejas, kuras pēdējos gadsimtos sasniedza rasisma pakāri.
Ātri attīstoties, divdesmitais gadsimts kļuva par liecinieku tam, ka priekšstats par cilvēku vienotību tiek izvirzīts par starptautiskās iekārtas vadošo principu. Šodien etniskie konflikti, kuri ir pārvērtuši par tuksnesi daudzas pasaules daļas, jau tiek uztverti nevis kā starptautisko attiecibu dabiskā izpausme, bet gan kā novirzes, kuras ir jākontrolē starptautiskām organizācijām.
Ilgstošajā cilvēces bērnības periodā daudzi, tai skaitā organizētā reliģija, uzskatīja, ka nabadzība ir pastāvīga un neizbēgama sociālās iekāstas parādība. Agrāk pasaulē valdīja uzskats, kas balstījās uz spriedumu par prioritātēm ekonomiskajās sistēmās. Tagad šis uzskats tiek noraidīts. Vismaz teorētiski valsts tagad tiek uzskātīta par aprūpētāju, kas ir atbildīgs par visu sabiedrības locekļu labklājības celšanu.
Sevišķi nozīmīga un ar cilvēku motivācijas avotiem dzili saistīta bija reliģisko aizpriedumu ietekmes novājināšana. Reliģiju dialoga un sadarbības process bija iecerēts “Reliģiju parlamentā”, kas deviņpadsmita gadsimta beigās radīja lielu interesi un nostiprināja sekulārisma ietekmi uz agrāk nepieejamu garīdznieku varas bastionu novājināšanas procesu. Pagājušajā gadsimtā notika reliģisko koncepciju transfotmācija. Uz šī fona pat tagadējie fundamentālisma “uzplūdi”, iespējams, tiks apskatīti kā neveiksmīgs mēģinājums cīnīties ar oficiālās reliģijas kontroli. Pēc Bahāullās vārdiem, “nav nekādu šaubu, ka jebkuras rases vai pasaules reliģijas cilvēki smeļ iedvesmu no viena un tā paša debesu Avota un ka visi ir viena Dieva padotie”.6
Šajās desmitgadēs notika arī fundamentālas izmaiņas jautājumā par to, kā cilvēka prāts uztver fizisko pasauli. Gadsimta pirmajā pusē jaunas, tai skaitā kvantu mehānikas, teorijas, kas izdarīja revolūciju fizikā un pilnīgi izmainīja zinātniskās attīstības virzienu. Kļuva acīmredzams, ka klasiskā fizika spēj izskaidrot dabas parādības tikai līdz notiektai pakāpei. Pēkšņi atklājās jauni Visuma izzināšas ceļi no tā smalkākajiem elementiem līdz milzīgām sistēmām kosmosa mērogā. Šo atklājumu rezultāti pārsniedza fizikas robežas un satricināja pašus pasaules uzskata pamatus, kuri gadu simtiem dominēja zinātniskajā domāšanā. Pagātnē palika priekštati par Visumu kā par pulksteņa mehānismu un par novērotāja neatkarību no novērojamā objekta, par prāta neatkarību no matērijas. Uz jaunu pārsteidzošu pētījumu fona teorētiskā zinātne sāka aplūkot iespējamību, ka mērķis un intelekts ir iekšēji raksturīgi dabai un Visuma eksistencei.
Konceptuālo izmaiņu rezultātā cilvēce sasniedza ēru, kad mijiedarbība starp dabas zinātnēm – fiziku, ķīmiju un bioloģiju, arī jaunu ekoloģijas zinātni – iedvesmoja cilvēkus uz labākas dzīves iespējām. Sasniegumi sevišķi spilgti izpaudās tādās svarīgās dzīves sfērās, kā lauksaimniecība, medicīna, kā arī enerģētika. Jauni sasniegumi zinātnē dāvāja cilvēcei vielas, kas gadsimta sākumā nebija zināmas – plastmasu un optiskās šķiedras.
Zinātnes un tehniskas sasniegumi savstarpēji stiprina viens otru. Smilšu daļiņas, kas pirmajā acumirklī šķiet visnevajadzīgākais materiāls – pārvērtās par krama platēm un optiski tīru stiklu, kas lika pamatus vispasaules komunokācijas tīklu radīšanai. Viss tas, kopā ar sarežģītu zemes pavadoņu sistēmu radīšanu, dod iespēju visas pasaules ļaudīm iepazīties ar cilvēces uzkrātām, arhīvos saglabātām zināšanām. Acīmredzot, dažās tuvākajās desmitgadēs notiks telefona, televīzijas un datoru tehnoloģijas apvienošana vienotā, vispārējā sakaru un informācijas sistēmā; šīs sistēmas lētie aparāti kļūs pieejami masu patērētājam. Ir grūti pārvērtēt tagadējās nesakārtotās naudas sistēmas iespējamās maiņas psiholoģisko un sociālo efektu. Naudas sistēmas ir nacionālā lepnuma simbols. Nākotnē būs vienota pasaules valūta; operācijas ar šo valūtu tiks, galvenokārt, realizētas ar elektronu signālu palīdzību.
Tiešām, revolucionārā divdesmitā gadsimta apvienojošais efekts nekur neizpaužas tik spilgti, kā izmaiņās, kas ir notikušas zinātnē un tehnikā. Acīmredzot, tagad cilvēcei ir līdzekļi, kas ir nepieciešami perspektīvo mērķu realizēšanai; šos mērķus izvirza pastāvīgi nobriestošā cilvēku apziņa. Šada iekšēju spēku atmošanās kļūst potenciāli iespējama visiem zemes iemītniekiem, neatkarīgi no rases, kultūras vai nācijas. Bahāullā pravietiski paredzēja: “Šai gadsimtā jaunai dzīvei dzimst visas zemes tautas, taču pagaidām neviens nav atklājis tās cēloņus un neapzinās tās virzītājspēkus”.7
Šodien, kopš šo vārdu uzrakstīšanas, ir apritējis gadsimts. Šī laika notikumu jēga ir kļuvusi acīmredzama visas planētas domājošiem cilvēkiem.


III

Šī vēsturiskā perioda augsts vērtējums vēl nenozīmē to, ka šai gadsimtā nav bijuši briesmīgi notikumi, kuri krasi kontrastē ar atzīmētajiem sasniegumiem: daudzu miljonu bezpalīdzīgu cilvēku ļaunprātīga nonāvēšana; jaunu nāvējošu ieroču radīšana un pielietošana mierīgu iedzīvotāju iznīcināšanai; tādu ideoloģiju atbalstīšana, kuras smacē veselu tautu intelektuālo un garīgo dzīvi; zaudējums, ko cietusi visas planētas ekoloģiskā sistēma; turklāt tik liela mērā, ka tās atjaunošanai būs vajadzīgi gadsimti. Ļoti liels ļaunums ir izdarīts bērniem, iemācot viņiem vardarbību, vieglprātīgu uzvedību un egoismu it kā tā būtu personības brīvības izpausme. Tās ir tikai acīmredzamās nelaimes, kurām nav analogu vēsturē. Tās mūsu laikmets atstāj nākošajām paaudzēm, kas izaug, transformējot sevī mūsu kļūdas.
Tomēr tumsa nav parādība, kurai būtu sava eksistence. Tumsa nevar uzvarēt gaismu vai mazināt tās spīdēšanu; tā eksistē tikai tur, kur nav gaismas vai arī kur tās spožums nav pietiekams. Tieši tā divdesmitā gadsimta civilizācijas attīstību novērtēs nākošā, nobriedušā un taisnīgā laikmeta zinātnieki. Cilvēka cietsirdība, kura šajos kritiskajos gados ir bijusi ārpus kontroles un, kā dažkārt liekās, apdraudējusi pašu cilvēces eksistenci, nespēj stāvēt pretī neapturamām cilvēces radošā potenciāla izpausmēm, - potenciāla, kas piemīt cilvēka apziņai.
Tiēši otrādi, gadsimta gaitā arvien lielāks cilvēku skaits “pamostas” un sāk izprast, cik tukšas ir viņu bijušas intereses un cik nepamatotas ir bailes, kuras ir turējušas viņus savā gūstā.
“Vienreizēja ir šī Diena, jo tā ir acs, kas skatās uz pagājušiem gadsimtiem, un tā ir gaisma, kas kliedē laikmetu tumsu”, - apgalvo Bahāullā.8 No šī viedokļa raugoties, tumsa, ir ne tikai palēninājusi gadsimta beigu progresu, negatīvi izmainot tā dabu, bet cilvēcei vēl daudz nāksies ciest, pirms mēs savas sirdis atvērsim patiesībai par savu garīgo dabu, kura padara mūs par vienu tautu. Busim vīrišķīgi, lai ieplānotu savu nākotni, ņemot vērā pagātnes pieredzi.


IV

Nākošās civilizācijas koncepcija, kas izklāstīta Bahāullās rakstos, norauj masku no visa, kas šodien šķiet normāls un nemainīgs. Lielie panākumi, kas gūti divdesmitajā gadsimtā – gaismas gadsimtā, ir atvēruši durvis uz jaunu pasauli.
Ja sociālās un intelektuālās evolūcijas process tiešām noris atbilstoši morāles likumiem, kuri no laika sākuma ir eksistējuši Visumā, tad daudziem mūsdienu lēmumiem ir nopietni trūkumi.
Ja cilvēka apziņa ir garīga pēc savas dabas, - kā to iedomājas vienkāršo cilvēku vairākums, - tad viņa attīstības vajadzības nevar būt apzinātas un apmierinātas tikai izskaidrojot realitāti, kā tas ar dogmātisku ietiepību tiek apgalvots.
Bahāullās nākotnes koncepcijā neviens cits mūsdienu civilizācijas aspekts netiek tik kritiski analizēts kā individuālisma kults, kas šodien dominē pasaules valstu vairākumā. “Dzīšanās pēc laimes”, kas vērojama kā politiskajā ideoloģijā, akadēmiskajā elitaritārajā vidē un patērētāju sabiedrībā, ir novedusi pie personīgo tiesību agresīvas un gandrīz vai neierobežotas dominēšanas. Tās morālās sekas ir graujošas un indivīdus un visu sabiedrību iztukšojošas: slimību izplatīšanās, narkomānija un citas divdesmitā gadsimta kaites. Izvirzās uzdevums atbrīvot cilvēci no visaptverošiem maldiem. Šī uzdevuma realizēšana, savukārt, pieprasa uzskatu maiņu par labo un ļauno, kas dziļi iesakņojušies šajā gadsimtā.
Kas tie par uzskatiem? Ir uzskats, viens no galvenajiem, ka vienotība ir tāls un praktiski nesasniedzams ideāls, par kuru varēs nopietni runāt tikai tad, kad kaut kādā veidā tiks attīts politisko konfliktu kamols, apmierinātas cilvēku materiālās vajadzības un likvidēta netaisnība.
Bahāullā apgalvo, ka viss ir tieši otrādi. Viņš saka, ka galvenā slimība, ar kuru sirgst sabiedrība un kura rada visas pārējās nelaimes, ir cilvēces sadrumstalotība, neraugoties uz to, ka tās raksturīga iezīme ir sadarbības spēja un ka tās progress vienmēr bijis atkarīgs no kopējās darbības līmeņa, kuru cilvēce sasniedza dažādos laikos un dažādās sabiedrībās. Apgalvot, ka nosliece uz konfliktu ir cilvēka dabai raksturīga iezīme, bet nevis iegūto ieražu un nostādņu komplekss, - nozīmē jaunajam gadsimtam uzvelt pagātnes kļūdas un traģēdijas.
Bahāullā vērsās pie pasaules līderiem ar sekojošiem vārdiem: “Skatiet pasauli kā cilvēka miesu, kas bija radīta vienota un pilnvērtīga, taču vēlāk dažādu iemeslu dēļ to uzvarēja slimības”.9
Ar vienotības tēmu ir cieši saistīts arī otrs morālais kodekss, kuru pagājušais gadsimts saasināja. Dieva acīs, kā saka Bahāullā, taisnīgums ir “mīļākā no lietām”.10 Tas dod iespēju cilvēkam raudzīties uz realitāti ar savām, nevis svešām acīm, un piešķir kolektīvu lēmumu pieņemšanas procesam morālas tiesības, kas var nodrošināt domu un darbības vienotību. Lai kā mūs apmierinātu eksistējošā starptautisko attiecību sistēma, kaut arī tā ir divdesmitā gadsimta rūgtās pieredzes caurausta, tās nākotnes veiksme būs atkarīga no jauna morāles principa pieņemšanas. Ja tiešām visa cilvēce ir vienota un nedalāma, tad varai, kas dota to pārvaldošām institūcijām, jābūt uztvertai kā atbildībai visu cilvēku priekšā. Cilvēce nes atbildību par katru indivīdu, kas ir dzimis šai pasaulē, un tieši šī cilvēciskās eksistences īpatnība sastāda sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību pamatu, kas deklarētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos un to pavadošos dokumentos. Taisnīgums un vienotība savstarpēji ietekmē viens otru. “Taisnīguma mērķis ir vienotības nostiprināšana cilvēku starpā. Šais vārdos jūtama dievišķā gudrība, taču tai pašā laikā pasaules grāmatas nespēj sevī ietvert to iekšējo jēgu” – rakstīja Bahāullā.11
Ja sabiedrība apņemsies ievērot šos un citus morāles principus, - lai cik nepārliecinoši un piesardzīgi viņa to darītu, - kalpošana sabiedrībai spēlēs vislielāko lomu tās locekļu dzīvē. Viens no cilvēku dzīves paradoksiem ir tas, ka personības attīstība notiek pirmām kārtām tad, kad cilvēks uzņemas saistības pārējās pasaules priekšā un aizmirst, kaut arī uz laiku, par sevi. Laikmetā, kad katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa izcelšanās, ir iespēja aktīvi piedalīties sabiedriskās iekārtas veidošanā, sabiedrības kalpošanas ideāls gūst citu skanējumu. Par dzīves jēgu uzskatīt bagātību uzkrāšanu un cilvēka pašapliecināšanos nozīmē, galvenokārt, akcentēt viņa dzīvniecisko dabu. Personīgās izglābšanās vienkāšotās idejas arī nespēj vairs apmierināt cietušās paaudzes, kuras nonākušas pie dziļas pārliecības, ka savas sūtības patiesā realizēšana – gan šīs, gan turpmākās pasaules jautājums. “Rūpējieties par sava gadsimta vajadzībām” – māca Bahāullā, - “un rūpīgi pārdomājiet tā problēmas un vajadzības”.12
Šis uzskats spēj dziļi ietekmēt cilvēces likteni.
Acīmredzami, piemēram, ir tas, ka, neatkarīgi no atsevišķas valsts nopelniem pagātnē, tā nedrīkst ilgi uzspiest savu gribu pārējai cilvēcei. Jo ilgāk tā to darīs, jo vairāk laika paies, lai sasniegtu vispārēju mieru un jo dziļākas būs zemes iedzīvotāju ciešanas. Lai cik liela būtu labklājība, ko atnesis cilvēces ekonomiskās dzīves globalizācijas process, kļūst acīmredzams, ka šis pats process ir novedis pie autoritaru valdību rašnās. Šādām valdībām ir nepieciešama starptautiska demokrātiska kontrole, lai neskaitāmi cilvēku miljoni nekļūtu nabagi un netiktu iegrūsti izmisumā. Tāpat arī vēsturiskais apvērsums informāciju un komunikāciju tehnoloģijās, kuras ir sociālās attīstības un cilvēku vienotības jūtu padziļināšanas vareni līdzekļi, spēj arī tikpat lielā mērā negatīvi izmainīt apstākļus, kuri ir svarīgi šī procesa realizēšanā.


V

Bahāullā runā par jaunām attiecībam starp Dievu un cilvēci, kuras harmoniski atbilst tās brieduma laikmetam. Augstākā Būtne, kura radīja šo Visumu un uztur tā dzīvību, vienmēr paliks aiz cilvēces izpratnes robežām. Apzināta cilvēces attieksme pret šo Būtni, kura bija agrāk nostādīta, visu reliģijas pamatliceju – Mozus, Zoroastra, Budas, Jēzus, Muhameda un vēl agrāku ietikmes rezultāts; vairākums vārdu nav saglabājies vēsturē. Atbildot uz devišķajiem impulsiem, zemes tautas pakāpeniski attīstīja savas garīgās, intelektuālās un morālās spējas, kuras vienkopus bija par pamatu cilvēku civilizētai eksistencei. Tas ir tūkstošgadu uzkrāšanās process, kurš ir sasniedzis stadiju, kas raksturīga visu evolūcijas procesu lūzuma momentiem, kad pēkšņi atmostas agrāk nezināmas spējas: “Tā ir Diena”, - apgalvo Bahāullā, - “kurā visbrīnišķīgākā Dieva svētība skar cilvēkus, Diena, kurā Viņa visvarenākā labestība parādās visās radītās lietās”.13
Pēc Bahāullās domām, cilšu, tautu un nāciju vēsture ir sasniegusi savu loģisko nobeigumu. Tas, ko mēs šodien novērojam, - ir cilvēces vēstures sākums, kad tā apzinās savu vienotību. Šai civilizācijas attīstības lūzuma momentā Viņa raksti sniedz jaunu dabas un civilizācijas procesu traktējumu, kā arī notiek tās prioritāšu pārvērtēšana. Bahāullās raksti satur aicinājumu uz garīgās apziņas un atbildības jūtu atdzimšanu.
Bahāullās raksti nedod pamatu ilūzijām par to, ka gaidāmās izmaiņas noritēs viegli. Nebūt nē. Kā rāda divdesmitā gadsimta notikumi, ieražas un nostādnes, kuras iesakņojušās pagājušajās tūkstošgadēs, nevar tikt atmestas – spontāni vai vienkārši, kā atbilde uz pūlēm izglītības un likumdošanas jomās. Dziļas pārmaiņas cilvēka vai sabiedrības dzīvē notiek visbiežāk ciešanu un grūtību rezultātā, kuras nekā citādi nevar pārvarēt. Bahāullā brīdina, ka tikai smagi pārbaudījumi spēs apvienot dažādas* zemes tautas vienā tautā.
Garīgie un materiālie priekšstati par esamības dabu nevar būt apvienoti, jo katrs no tiem noved citā virzienā. Katram no tiem ir savs ceļš. Jaunā gadsimta sākumā viens no šiem diviem uzskatiem, ir aizvedis nelaimīgo cilvēci pie robežas, aiz kuras vairs nevar lolot ilūziju, nerunājot jau par patiesu cilvēces labklājību.
Tomēr ar katru dienu aizvien lielāks cilvēku skaits atmostas Bahāullās patiesības apzināšanai.
Pretēji plaši izplatītai domai, cilvēku dzimta nav tīra papīra lapa, uz kuras izredzētie cilvēku likteņu lēmēji var brīvi uzskicēt, kas tik viņiem ienāk prātā. Garīguma avoti rodas negaidīti un dažādās zemēs. Tie nebūs mūžīgi aprakti zem mūsdienu sabiedrības drupām. Tagad jau nav jābūt apveltītam ar Dieva Sūtņa gaišredzību, lai izprastu, ka jaunā gadsimta pirmie gadi kļūs par enerģiju atbrīvošanas un daudz varenāku centienu lieciniekiem. Ierastie maldi un iesīkstējušas paražas nebūs tiem par šķērsli.
Jaunais periods, kurā ieiet cilvēce, dos katram cilvēkam, katrai institūcijai, katrai sabiedrībai uz zemes iespējas piedalīties planētas nākotnes radīšanā. “Drīz”, - pārliecinoši sola Bahāullā, - “tagadējā iekārta tiks likvidēta un tās vietā tiks radīta jauna”.14

1999. februāris
Starptautiska Bahājiešu Kopiena